Trakais: Intervija ar Kītu Flintu (19.06.09.)

Kīts Flints aizrijas ar riekstu. „Velns parāvis!” lamājas Kīts, „Tas, droši vien, ir no pārsteiguma, ka pārdošanas ziņā esam pārspļāvuši U2”. Mēs apspriežam albuma „Invaders must die“ galvu reibinošos panākumus, tas tiek izķerts no veikalu plauktiem trīs reizes ātrāk par U2 „No Line On The Horizont”.

“Tu zini, es pat nebūtu tam pievērsis uzmanību,” saka Flints, skaļi un centīgi atklepojot. “Viens no ierakstu kompānijas puišiem man nesen paziņoja [par pārdošanas apjomiem]. Cilvēki, kas nodarbojas ar lietas “administratīvo” pusi, redz pārdošanas statistiku un priecājas. Bet man, godīgi un pilnā nopietnībā, tam nav nozīmes.”

Es tiku brīdināts par Flintu, ka viņš nav parasts sarunu biedrs, ka viņš gāž uz reportieriem galdus un uzbrūk ar jautājumiem par albumu, kas tajā brīdī ir aktuāls. “Noteikti noklausies viņu ierakstu!” vairākkārt man lūdzās ne viens vien PR speciālists. Turklāt Flinta menedžments paziņoja, ka nekādā gadījumā nedrīkst jautāt par viņa privāto dzīvi- tas saistīts ar Flinta aizraušanos ar narkotikām pagājušajā gadā, ko plaši atspoguļoja mediji un kas, pēc preses ziņām, beidzās ar dziedātāja skrējienu kailam pa dzimtās pilsētas Breintrijas (Eseksa) ielām.

Taču, kā izrādījās, Flints… ja ne gluži laipnības iemiesojums (viņa balss atgādina futbola huligāna urkšķēšanu, kādu mēs to dzirdam dziesmā “Firestarter”), tad pilnīgi noteikti viņš nav arī briesmonis, kas uzbrūk žurnālistiem. Jā, un viņš ir priecīgs papļāpāt par savām “privātajām” lietām- narkotikām u.t.t.

“Kā jau zināms, pirmajos piecos ierakstu mēnešos [Invaders Must Die] situācija nedaudz izgāja no kontroles” saka viņš. “Puiši vai zaudēja galvu no prieka, ka atkal tiek ierakstīts albums. Es domāju, mēs vienkārši kaifojām no tā. Un es izbaudīju brīvību… pavisam nedaudz.”

Bet eksistē jēdziens- pārāk daudz brīvības. Mežonīgās bakhanālijas Eseksā kļuva par pēdējo pilienu- kopš tā laika Flints nedzer. “Es personīgi šobrīd nelietoju vispār neko. Tā drīzāk ir nepieciešamība, nevis paša vēlēšanās. Kas attiecas konkrēti uz narkotikām- es runāju savā vārdā- es tās šobrīd nelietoju. Tā ir sava veida pauze, lai koncertturnejas laikā varētu būt lieliskā formā. Un tas ir daudz svarīgāk par tūkstošiem bezmērķīgi pavadītu nakšu.”

Ar savu spēcīgo ritmu un tuvojošos briesmu atmosfēru “Invaders Must Die” pilnībā atspoguļo patieso “The Prodigy”, izņemot vienu: tie neizraisa nekādus strīdus. Cik tālu grupa ir no tiem laikiem, kad  “Smack My Bitch Up” izraisīja tikumīgās sabiedrības sašutumu, kad “Baby's Got A Temper” ar savu ironizēšanu par narkotisko vielu “rogipnols” nostādīja Flintu sieviešu tiesību aizsardzības organizāciju krustugunīs.

“Visskumjākais ir tas, rezultātā mums uz visiem laikiem ir ieslēgts ”pretrunīgums”,”saka vokālists. “Mēs visu laiku grasāmies tam pielikt punktu, mēs patiešām esam ļoti noguruši no šiem strīdiem. Paskatīsimies patiesībai acīs- jebkurš bērns tagad var vienkārši nospiest datora pogu un skatīties, klausīties vai lasīt, ko vien vēlas. Un es patiešām ar to domāju- ko vien vēlas. Tāpēc dziesmā frāze “smack my bitch up” nekad vairs nebūs skandaloza.”

Pēdējie gadi The Prodigy ir bijuši nemierīgi. Šīs desmitgades sākumā šķita, ka grupa neglābjami virzās uz savu sabrukumu. Pēc “The Fat of the Land” vispasaules panākumiem 1996. gadā šie monstri radīja ne tikai jaunu mūzikas žanru, kas tika saukts par “tehno – metālu”, bet pateicoties dziesmām “Smack My Bitch Up” un “Firestarter” puiši kļuva par starptautiskiem deju mūzikas supervaroņiem, viņi īstenoja radošo izlaušanos. Bet attiecības grupā sāka irt. Laiems Houlets, svarīgākais The Prodigy dalībnieks, acīmredzot pārdzīvoja radošo krīzi, taču grupas dalībnieki steidzināja viņu atgriezties studijā.

“Tā ir sarežģīta tēma. Tai nepieciešama atsevišķa intervija” saka Flints, “Es un Maksims (vokālists/dejotājs) mudinājām Laiemu atgriezties studijā, taču viņš tam nebija gatavs. Tāpēc es pats sāku šo to rakstīt, un vēlāk tas kļuva par materiālu manam soloprojektam. Pēc tam, brīdī, kad darbs jau ritēja pilnā sparā, Laiems pēkšņi paziņoja: “Ok, es esmu gatavs.” Un tas viss, ņemot vērā ierobežotu savstarpējo saskarsmi un ņemot vērā, ka daži konkrēti cilvēki tiešām neko nedarīja, lai uzlabotu situāciju. Jā, tie bija slikti laiki.”

Bet grupa vismaz turpināja koncertēt, pie tam savas simpātijas puišiem izrādīja Madonna (rezultātā tika parakstīts kontrakts par sadarbību ar viņas ierakstu kompāniju ASV “Maverick Label”). “Visu cieņu Madonnai- kad viņai bija vajadzīga grupa The Prodigy, viņa neatsūtīja pie mums savu pārstāvi, diriģējot no attāluma” saka Flints “Viņa atbrauca uz ofisu un pateica:”Es gribu Prodigy.” Par to es viņu cienu. Viņa nāca uz daudziem mūsu šoviem Štatos, un viņa neieradās ar svītu un apsardzi, liekot saprast: ”Dodiet ceļu Madonnai- popmūzikas karalienei!” Viņa uzvedās kā parasts cilvēks. Tas man ir jāatzīst.”

Tajā pašā laikā saspīlējums grupā turpināja pieaugt. Visļaunākais brīdis pienāca, kad Houlets savāca visu materiālu, kas bija ierakstīts pēc albuma “The Fat Of The Land”, un paziņoja pārējiem grupas dalībniekiem, ka studijā viņi ir lieki. Houlets ieslēdzās uz sešiem mēnešiem studijā un ierakstīja grupas ceturto albumu “Always Outnumbered, Never Outgunned”, ko lielā mērā var uzskatīt par viņa solo albumu. Flintu un pārējos Houlets pasauca atpakaļ tikai tad, kad albums bija gatavs.

“Ja cilvēki grib šo albumu uztvert kā Laiema solo darbu, lai tā arī domā, man nekas nav pretī” saka Flints. “Es to uztveru kā Prodigy albumu. Es to velnišķīgi mīlu. Kad es ieslēdzu “Spitfire”, tas man “nonesa jumtu”. Laiems sarakstīja beisbola nūjai līdzīgu treku- šķita, ka viņa roka izlīda no skaļruņiem un ieblieza man pa galvu!”

Vai uz šo dienu Prodigy zemē viss ir mierīgi un mīļi? “Nē, vecīt” smejoties saka Flints „Tā kopumā ņemot, mēs joprojām esam īsti nelieši.”

Nākamajā dienā „The Prodigy” paredzēta uzstāšanās Slane Castle festivālā, bet neizskatās, ka Flintu tas īpaši uztrauktu. „Mēs apgrozāmies šajā visā jau ilgu laiku, man ir skaidrs priekšstats par gaidāmo šovu. „Īrija vienmēr „rullē”. Slane – tas ir grandiozs notikums, un tāds pats ir mans prieks, ka uzstāšos tūkstošu priekšā Īrijā, jo tas vienmēr ir pamatīgs „tusiņš”.”

„The Prodigy” un festivāla galvenos viesus „Oasis” vieno kas kopējs. Houlets ir Laiema Galahera svainis, katrs no viņiem ir precējies ar vienu no māsām Epltonēm no „All Saints”. Grupas uztur draudzīgas attiecības jau no deviņdesmitajiem gadiem, kad pie viņiem atnāca pirmā slava. „Es ļoti cienu Noelu un Liamu [Galaherus]” saka Flints. „Es vairākas reizes esmu „tusējies” ar Liamu. Viņš ir dīvainis, tiešām dīvainis! Liams patiešām ir tāds, kādu tu viņu redzi. Par to es viņu mīlu. Saproti, tev tas vienkārši jāredz.”

Tāpat Flints ir labās domās par Dublinas komēdiju zvaigznēm „Fight Like Apes”, kurus „The Prodigy” izvēlējās par iesildītājiem Lielbritānijas turnejā 2008. gadā. „Tā ir satriecoša grupa” saka Flints „Vienmēr ir grūti atrast grupas, kas varētu pavadīt Prodigy tūrēs.”

Bet, pēc Flinta vārdiem, runa nav par izveidojušos draudzību ar iesildošo grupu. „Zini, tas ir tik vienkārši – izdzert pāris pudeles alus ar cilvēkiem no mūzikas industrijas un pēkšņi kļūt par draugiem uz mūžu, un teikt: „Tagad strādāsim kopā!” Pēkšņi tu centies savākt supergrupu ar cilvēkiem, kururs esi saticis klubā. Bet tas nav priekš manis. Viņi nav tavi biedri. Tavi biedri ir tie cilvēki, kuri ir tev blakus desmit gadus vai vairāk.”

Iznācis albums „Invaders Muset Die”. „The Prodigy” rīt uzstāsies Slane Castle festivālā.

— Ed Power

Avots >>

Tulkoja >>

Tēma forumā>>