Дагдейл о The Prodigy

Atvainojiet! Šī lapa vēl nav pieejama jūsu valodā. Ищем переводчиков-добровольцев на латышский язык, обращаться к ClubNike http://www.theprodigy.lv/forum/index.php?action=profile;u=2

Intervija ar Laemu Houlettu no Tim Noakes. (24.02.09)

Liams Houletts. Deju pavēlnieks.

Pēdējo 18 gadu laikā,no tā momenta, kad Laems parakstījis līgumu no The Prodigy vārda, producents, kurš dzimis Esseksā (Essex), pārdeva 16 miljonus ierakstu, pārvērta multeņa kaķi par reiva ikonu, devās kosmosā un atgriezies atpakaļ, pie velna sadedzināja čārtus visā pasaulē, un nosmekoja vairāk kuces nekā Snoop un Ice-T abi kopā. Tagad viņam 37, un viņš ir gatavs «atvērt» IMD, piekto grupas albumu, apspriest tā krutos bītus, pasūtīt d*rst modi un paskaidrot, kāpēc viņš joprojām grib iestumt dirsā The Beastie Boys un Džinam Simmonam (Gene Simmons) kāju līdz celiļa galam.

TIM: Kas Jūs esat?

LI: Liams Houletts. The Prodigy. 20 gadus vecs.

TIM: Ko Jūs darījāt vakar?

LI: Aizvedu savus sīkos uz skolu. Es esmu lepns par sevi. Pietam es ierakstīju astoņu skolotāju vārdus viesu sarakstā turpmākajā GIGā Brikstonā, kādu dienu viena no viņām pienāca pie manis un teica — «Tagad es uz Jums skatīšos no pavisam cita skatu punkta», jo viņa nekad nebija redzējusi, kā The Prodigy mauc dzīvajā. Tas bija diezgan amizanti. Es domāju, ka mācību maksa, tagad būs mazāka.

TIM: Tātad, 18 gadi kopš Jūs parakstījāt līgumu. Kā Jūs esat mainījušies?

LI: Ej tu nost! Manai meitai 16! Tas viss ir mazliet dīvaini. Godīgi, bet es nejūtos savādāk. Es neesmu palicis maigāks rakstura ziņā. Es kļuvu nedaudz niknāks. Viss kaut kā pastiprinājās.

TIM: Jūs daudz ko atceraties (pārdomājat?)?

LI: Nē. Man patiešām švaka atmiņa. Kad es domāju, kā mēs panācām to visu, esmu šokā, traks var palikt. Es atceros, ka rakstiju hip-hop melodijas un tad viens čoms mani aizveda uz reiv-tusu. Pēctam es pastāstīju visiem saviem draugiem, cik tur bija forši, un viņi mani nosauca par droņītāju. Vēlāk, es pilnīgi pagriezu hip-hopam muguru, jo tas nebija mans. Hip-hopā vienkārši nebija pietiekami jautri. Viss bija ideāli tikai Esseksā, bet tiklīdz esam saņēmušies ar drosimi uz Londonu, mūs tur izdrāza. Vienreiz ar čomu mēs devāmies uz GIGu Vestvejā (Westway), kur atņēma visu mūsu naudu. Man bija 15 un viņam 16, es vienkāši padomāju – nu na*uj!

TIM: Tomēr, house un techno ir kaut kas cits.

LI: Narkotikas un skābe (acid) norāva man jumtu. Pēkšņi, es sāku klausīties mūziku, kurai arī bija bīti, vienkārši tā bija nedaudz ātrāka. Tas nenozīmē, ka es tik pēkšņi pārtraucu klausīties dzīvespriecīgu house mūziku. Tas bija kaut kas līdzīgs tādām tēmām, kā Big Daddy Kane,es varēju rakstīt savu mūziku, tāpat kā viņam, tikai palielinot BPM (ātrumu).

TIM: Jūs izveidojāt tādus drudža bītus, lai tie atbilstu jūsu sirdsdarbības ritmam? 

Li: Es domāju, ka mēs bijām tiktālu aprijušies pirms izveidojām grupu,ka pamazām viss nomierinājās un galu galā, grupa ieguva virsroku pār mums. « Mēs sapratām, ka neviens no mums nevarēs iziet uz skatuves un sākt nežēlīgi ārdīties. Mēs sākām retāk lietot narkotikas. 89. un 90. gidi bija laiks, kad es pametu reivu. Tā bija sasodītā ekstazī lietošana, skābes (acid) un citi mēsli. Pēc tam es nedaudz nomierinājos,es vienmēr biju traks zāles smēķētājs. Tas viss noveda pie Experience, tā atspoguļo visu to, kas notika mūzīkā tajā laikā.

TIM: Dažas lietas, kas jums bija mugurā bija drausmīgas.

Li: Es nevaru nepiekrist jums. Mēs esam atbildīgi par visiem mēsliem, ko esam nēsājuši. Mēs varam pasmieties par to šodien. Ko mēs arī daram.

TIM: Kas bija dizainieris visam tam šitam?

Li: MĒS! Nav ko vainot par to, ja būtu ko vainot,viņš sen jau būtu aizsūtīts uz pensiju. Mēs darijām visu paši.

TIM: Un kā-tad, tomēr, čaļi tizlos kostīmos iekaroja pasauli?

Li: Viss, ko mēs gribējām, tas ir stulbi tusēt pārtijos, kurus apmeklējām, kad bijām reiveri. Ja vajadzētu maukt uz Raindance, tad kāpēc ne, bez problēmām. Raindance bija tipisks Austrumu Londonas reivs, kur uzstājās viskrutākie dīdžeji, bet līdz tam laikam mēs jau izlaidām Čārliju un jau paspējām nospēlēt 15000 pūļa priekšā. Kaut kas līdzīgs grupas pirmajam posmam, kuru mēs veiskmīgi izgājām. Bet kad reivs „atmeta kedas“, mēs nokļuvām otrajā posmā, un „nometām kostīmus”. PALDIES DIEVAM! Mēs kļuvām par pavisam citu grupu. Mēs burtiski uzsākām dzīvi no jauna, iesēdāmies tranzītā un sākām braukāties pa Angliju bez keša. Mēs uzstājāmies koledžās un universitātēs. Tā bija jaunas grupas dzimšana. Tas viss bija jautri un aizraujoši.

TIM: Jūs pieminējāt Charly. Cik daudz jūs esat parādā ar savu karjeru kaķim?

Li: Es esmu pietiekami viņam» samaksājis ". Es biju nereāli apdolbijies, kad uzrakstīju to sviestu. Es uztaisīju to treku, lai klausītos to savā autiņā. Pēc visiem nakts tusiņiem, mēs vienkārši rubijāmies ārā, tāpēc es slēdzu to iekšā savējiem čomiem un skatījos uz viņu smaidiem atpakaļskata spogulī. Tas viņus uzjautrināja. Amerikāņi mēģināja atrast kautkādu nozīmi šajā trekā. Viņiem nekas neizdevās, jo tie nevarēja saprast, kas tas par Charly. Tie dadzina tikai pēc 3. albuma. Sasodīti noslēpumaini.

TIM: Radio 1 nesen uzlika Jilted Generation visu albūmu un pasludināja to par šedevru. Vai piekrītat?

Li: Es neesmu noklausījies šo albumu pilnībā,no tiem laikiem, kad ierakstīju to. Kad viņi spēlēja Jilted, es klausijos to savējā mašīnā, un pagriezu skaļāk un noklausījos albumu līdz galam. Es esmu šokā, cik sen tas bija. Tajā ir bīti, kurus neatceros, kā uztaisīju. Nē nu, protams, sacerēju tos pats, bet es neatceros, kā es radīju to saundu. Tā bija reakcija uz visu, kas bija noticis mums apkārt. Dziesmu tempi kļuva arvien ātrāki un ātrāki, un es podamāju, lai visi iet dirst, uztaisīšu pretēji – samazināšu tempu, tā radījās ‘Poison’, kas bija hip-hop treks. No Good bija reakcija uz to sūda Euro dance. Kopumā tas ir ļoti nikns albums.

TIM: Ar gadiem Jus palikāt maigāks?

Li: Nēē. Man bija 25, kad es uzrakstīju šo albumu, un man nebija ne jausmas, kas notiek ar mani, bet es esmu joprojām tikpat ļauns. Es esmu apmierināts ar visu, kā tas ir, bet es nevaru pateikt, kas mani īstenībā tracina. Es vienkārši esmu tāds no dzimšanas. Es esmu nikns uz to, kas notiek ap mani. Kaut gan, es domāju, ja kāds varētu noskanēt manu galvu, viņš būtu teicis, ka esmu patiesi laimīgs.

TIM: Lielākā daļa jūsu dziesmas ir kļuvuši par vienu no atšķirības iezīmēm 90-ajos... Jūsuprāt, tas ir lāsts vai otrādi? 

Li: Tā tiešām bija svētība. Labāk ir kaut ko darīt un nožēlot, nekā nedarīt, un nožēlot, ka neesi to izdarijis. Bet es domāju, ka mūs zaudēja no skatu loka dēļ «whole Blur versus Oasis thing». Mēs vienmēr esam bijuši vairāk underground. Mums nebija sakara ar to, kas bija saistīts ar Britpop, kas arī bija labi, jo mēs darijām kaut ko citu.

TIM: Un toties 1998 gadā Rīdingā (Reading) Jūs sadirsāties ar Beastie Boys.

Li: O, Jā! Neaizmirstiet, ka es biju šo čomu fans. Es izaugu uz Ill Communication, un joprojām domāju, ka šī štella ir apbrīnojama! Bet dienu pirms Rīdinga es sēdēju mājās un tad man piezvanīja Ad-Rock. Saruna sākās draudzīgi, bet pēc tam viņš teica — «mēs uzskatām, ka jums nevajadzētu spēlēt ‘Smack Your Bitch up». Un tad es paliku sarkans no dusmām. Kas tu tāds esi, ka zvani man uz mājām un pavēlē kādas dziesmas man nespēlēt?! Un tu kā nekā esi manā valstī. Es pateicu «Labi, tiksimies rīt.» Biju gatavs viņus samalt. Vēlāk, pirms GIGa, pienāca Mike D, viņš mēģināja man izstāstīt vienu stāstu par to, kā viņa kādu pazīstamo nosmekoja un es viņam atbildēju: — «vaitad jūs paši nedziedājāt par nepilngadīgām meitenēm savā pirmajā albūmā?» Bet es jums tak nezvaniju šajā gadījumā. " Ikvienam ir tiesības palikt pie sava viedokļa, bet ne velna nevajag man zvanīt un teikt, lai es nespēlēju savu dziesmu. "Viņi ar to ir pierādījuši, ka ir pārāk veci, lai atrastos uz vienas skatuves ar mums.

TIM: Šī treka sekas un Firestartera Tevi neizbesija?

Li: Tas viss ir štrunts, tikai pāris večiņas bija sašutušas, jo Kīfs izskatijās biedējoši. Un sakarā ar Sambu, mēs nolēmām, ka ja dziesmu tā uztver, tad mums ir jāuztaisa visļaunākais video, ko mēs arī izdarījām.

TIM: Jūs neesat pārāk aktīvs klipos.

Li: Viss, ko es varētu darīt, muļķīgi stāvēt. Lai gan esmu fotogēnisks. Tas ir viss, ko es daru, lai gan No Good klipā es vicināju ar āmuru un novilku kreklu,bet Voodoo People klipā , mums vajadzēja skraidīt pa nogāzēm, kas ir pilnas ar zirnekļiem, in St. Lucia. Tas bija nenormāli.

TIM: Kāda ir sajūta, kad jūsu albums ieguva pirmo vietu 26 valstīs?

Li: Es sajutu, ka esmu Bono. Es negruziju sev galvu ar to. Vissvarīgākais bija uztāties šajās valstīs. Tad koncerti mums ir kļuvuši tik svarīgi, ka es pārstāju rakstīt mūziku. Bija neiespējami kontrolēt, tāpēc es bija ļoti nikns, un 2000 gadā sev pateicu, ka mums ir jāapstājas, es vairs nespēju ar to nodarboties, jūs visi man esat apriebušies, tiksimies vēlāk! Un es apstājos. Kad es atgriezos „no ceļojuma”, es nebiju gatavs doties studijā un tā bija dīvaina sajūta. Es negribēju taisīt FAT №2, tāpēc pasūtīju ierakstu kompāniju dirst.

TIM: Jums patīk Kīta un Maksa solo albūmi?

Li: Es nekontaktējos ar Kītu gadu,kamēr taisīju AONO. Man nekad nav bijis problēmu ar Maksimu, tikai ar Kītu. Bija neliela paranoja un narkotiku regulāra lietošana, bet es zināju, ka vajadzētu izdoties albūms ar bītiem pamatā. Īstenībā tas atbrīvoja manu prātu. Es zināju, ka tas būs liels albums, bet tas bija process, caur kuru mums bija jāiziet. Dažiem cilvēkiem šis albūms nes daudz neskaidrību, bet es savukārt guvu prieku rakstot to.

TIM: Kāpēc jūs vienkārši nekļuvāt par producentu?

Li: Madonna vēlējās, lai mēs samuķītu viņai albūmu, jo mēs bijām piesieti pie viņas leibla, pie velna, es negribēju to darīt. Tāds pats prikols ar U2 un David Bowie. Tie man maz ko nozīmēja, kad es biju jauns. Ja Terry Hall atnāktu pie manīm un lūgtu izdarīt kautko līdzīgu iepriekš minētajam, es diezvai atteiktu. Bowie dīvains čalis, kautgan tagad, tas nozīmē man vairāk nekā iepriekš. Es nekad nenožēloju to, ko esmu izdarijis.

TIM: Kas uztaisīja vistizlāko kaveru Firestarteram?

Li: Gene Simmons. Tas ir briesmīgs. Viņš tizli nokopēja mūziku, bītu pēc bīta. Varat ielīzt youtubā un iečekot. Joks. Mana sieviņa- liela KISS fane un es biju lielākā ekstāzē no tā, ka stāstu to viņai, nevis no tā, ka viņš taisa kaveru uz Firestarteru. Viņa man saka — «Tu izjoko mani, viņš it tr00 Firestarter!» Es saku — «Liecies mierā, viņš nekad nevarēs pārspēt mūs!» . Kad mēs noskatījāmies video, viņa teica — «Nu, baigais sūds.»

TIM: Jūs vēl joprojām lietojat?

Li: Kīts visu pameta, viņš pat nedzer. Viņš pārāk daudz viskauko bija rijis. Tas bija vienkārši smieklīgi — viņš nevarēja izturēt pat piecas dienas un redzēt, kā cilvēki uz viņu skatās, la kā tur īsti ir. Vienkārši vāks. Viņam vajadzēja to visu pārtraukt.

TIM: Vai jūs jūtaties vecs šajā biznesā?

Li: Tas ir dīvaini. Es paskatos uz citām grupām, piemēram, Primal Scream. Es mīlu Primal Scream, bet, salīdzinājumā ar viņiem es esmu jauns. Es nejūtos vecs. Es vienkārši daru to, ko es māku. Drāzām mēs to laiku.

TIM: Viena no jūsu jaunajām dziesmām — “Warriors Dance” skan pēc old skoola. Jūs speciāli merķējāt uz Jilted saundu?

Li: Es nevēlos lai kāds uzskata šo albūmu par retro-albūmu, jo tāds viņš nav. Mums ir patiess prieks, ka esam izgudrojuši kaut ko, kas ved mūs atpakaļ tajā laikā, kad dzima Prodigy, bez sajūtas, itkā mēs muļķīgi pārtaisam vecās idejas. Šajā trekā ir old skool sempls no grupas True Faith. Kad es eju uz mūzikas veikalu, tad satieku šo semplu daudzās dziesmās. Šis laiks bija ražīgs priekš manīm, rakstot mūziku. Pēdējo divu gadu laikā esmu sarakstījis vairāk trekus, nekā pēdējo 10 gadu laikā. Nezinu, kas ar manīm noticis.

TIM: Jūs teicāt, ka Firestarters noteica jaunu standartu britu mūzikā. Ko jūs domājat, Jūs esat spējīgas vēl uz kaut-ko tādu?

Li: Jā, grupai ir visas iespējas, kā vēl nekad agrāk. Ja Blur var atgriezties bez jaunām melodijām un ar to nokļūt uz žurnālu vākiem, tad es esmu gatavs uzkāpt Damon Albarn galvā, lai nokļūtu uz vāka. Man ir misija, mēs netaisamies būt ignorēti. Mūs vajadzētu sargāt, kā nācijas mantojumu, jo apkārt nav tik daudz mums līdzīgu grupu. Tāda pati štella ar Oasis. Viņi ir respektā, tie ir pelnījuši to. Varbūt tas viss ir muļķības manā galvā, bet es domāju, ka mūs vajadzētu dievināt kā The Specials, Oasis, un The Sex Pistols.

TIM: Jūs gribat kautkādu bruņinieka statusu?

Li: Nē. Es neesmu tajā ieinteresēts. Vienkārši mums ir vajadzīgs respekts.

Avots >>

Tulkoja ClubNika >>

TimesOnline.co.uk intervija ar Kītu Flintu

Kīts Flints no „The Prodigy” stāsta par savu cīņu ar narkotikām un miera rašanu.

15.08.2009.

„The Prodigy” solists, kuram drīz apritēs četrdesmitais mūža gads, stāsta, kā cīnījies ar savu iznīcinošo tieksmi pēc narkotikām un radis mieru provinciālajā Eseksā.

Ar saviem tetovējumiem, pīrsingiem degunā un maniaka skatuves tēlu Kīts Flints deviņdesmitajos bija pazīstams kā „pats biedējošākais cilvēks mūzikas pasaulē”, bet personīgi saskaroties izrādījās, ka viņš ir labsirdīgs un mierīgs cilvēks ar nevainojamām manierēm. Lai arī viņš nepārtraukti lamājas, pirms kādu (bieži pats sevi) nosaukt par nelieti, Kīts atvainojas.

Kad mēs ar Flintu Rietumlondonā, Notinghilā satikāmies, lai izdzertu pudeli minerālūdens un iztukšotu augļu trauku, viņš uzreiz saprata, ka es neesmu roka žurnālists. Es biju centies, un vēl kā, noklausīties „The Prodigy” jauno albumu „Invaders Must Die”, bet Flinta prāts ir pārāk aizņemts ar citām lietām, lai jautātu manu viedokli.

Tā vietā mēs runājam par viņa lepnumu — Tjūdoru laikmeta namu Eseksā.

Flints uztraucas, ka, tā kā pats ir no Eseksas, lasītāji nodomās, ka viņa māja, kas atrodas desmit akros (4 hektāri) zemes, ir tikai Tudor Barrat stila pakaļdarinājums, bet patiesībā šis nams ar zvanu torni, netālu no Felstedas ciematiņa, ir reģistrēts kā kultūras piemineklis. Felsteda ir pieminēta grāmatā „Doomsday Book”, bet Flinta mājā savulaik pat pulcējušies Olivera Kromvela armijas kareivji. Mūziķis savā īpašumā māju ieguva praktiski sagrautu un centīgi to atjaunoja, uzceļot no drupām.

Viņš pat nopirka ielas posmu Bristolē, lai no turienes varētu paņemt mājas stilam atbilstošus akmeņus piebraucamā ceļa bruģēšanai. Pēc tam viņš sameklēja 19. gadsimta porcelāna tualetes un tām pieskaņotas izlietnes, lai radītu vannas istabā atbilstošu atmosfēru. „Par to visu runāt ir garlaicīgi un nav „rokenrolīgi”, bet es patiešām mīlu savu māju” skaidro Flints, it kā atvainodamies, „es pārdevu bruģakmeņus, kuri man palika pāri. Kā tu zini, es esmu no Eseksas un vienmēr esmu gatavs meklēt izdevīgu darījumu”.

Kad Flints nekoncertē ar grupu, viņš ir mājās ar saviem sešiem suņiem, kas skraida pa milzīgo zemes īpašumu. Suņi- tā ir svarīga detaļa, jo, tieši pateicoties suņiem, Flints savulaik neesot izdarījis pašnāvību.

Deviņdesmitajos „The Prodigy” bija giganti, viņu albums ” The Fat of the Land” ieguva divkāršu „platīnu”. Grupa pārdeva vairāk kā septiņpadsmit miljonus disku visā pasaulē, un, atšķirībā no daudzām citām britu 90to gadu zvaigznēm, iekaroja arī Amerikas tirgu. Pēc pasīvā perioda šīs tūkstošgades sākumā jaunais albums „Inviders Must Die” tiek tirgots visā pasaulē, un interese ir uzkurināta arī ar spīdošo uzstāšanos Glastonberijā. Deviņdesmitajos vecāki uztraucās par saviem bērniem, kuri mēdza pazust deju klubos, lai lietotu ecstasy un dejotu skandalozo Smack my Bitch Up un  Firestarter pavadījumā. Šobrīd ir grūti saskatīt saistību starp visu to un cilvēku, kurš tagad mierīgs sēž man pretī.

Flintam arī tagad ir tetovējumi un pīrsings degunā, bet nu viņš ir vienmēr skaidrā, un šajās dienās viņu visdrīzāk var sastapt sporta zālē, kur viņš nodarbojas ar boksu vai Brazīlijas džiu-džitsu. Viņš vairs nemēdz pazust pa kokaīna celiņu nezināmā virzienā.

Kad grupa pārcieta ne tos labākos laikus, bija brīži, kad daudzi Flinta draugi neticēja, ka viņš nodzīvos līdz savai četrdesmitajai dzimšanas dienai. Iesākumā Flints negrib runāt par šo savas dzīves periodu, jo, kā viņš izteicās, pārdzīvotā alkohola un narkotiku elle- tas ir pazemojoši, bet viņš negrib tikt žēlots.

Eseksā Flints saņēma bargu audzināšanu. Ar savu tēvu viņš vairs nesarunājas. Viņš bija apķērīgs zēns, bet ar smagu disleksiju.

/Disleksija izpaužas kā vājinātas raksīšanas-lasīšanas spējas, ko nevar izskaidrot ar inteliģences trūkumu, uztveres grūtībām vai nepilnīgu apmācību. Bieži vien cilvēkiem ar disleksijas problēmām ir augsts inteliģences līmenis. No disleksijas cietuši Alberts Einšteins, Tomass Edisons, Aleksandrs Bells, Maikls Faradejs u.c./

Kad sākās problēmas skolā, viņu sūtīja pie psihologiem, lai tie tiek galā, bet ārsti izrādījās bezspēcīgi. „Man vienmēr ir bijušas tā saucamās psihiskās problēmas. Es esmu ļoti pašiznīcinošs.” stāsta Flints.

Jaunībā Kīts Flints daudz laika pavadīja ieslēdzies savā istabā, kur klausījās „Jam” un sitās ar galvu pret sienu. Pirms viņam piedāvāja pievienoties „The Prodigy” kā dejotājam, bet vēlāk jau arī kā vokālistam, Kīts strādāja Breintrijā par jumiķi.

Daudzus savas dzīves gadus Flints nodzīvoja naidā pret tēvu, bet, kad „The Prodigy” kļuva populāri, viņš pieņēma lēmumu netērēt savu emocionālo enerģiju ienīšanai un vienkārši izsvītroja tēvu no savas dzīves.

Viņš sāka lietot narkotikas un izklaidēties ar meitenēm, kuras tā vien lipa pie grupas puišiem. Bet tolaik galveno kaifu Flintam sagādāja atrašanās uz skatuves. Panīkums, kas piemeklēja „The Prodigy”, Flintam bija kā nāve. „Saproti, grupa — tas man ir viss, tā ir vienīgā lieta, kuras dēļ es patiešām varu ar sevi lepoties.”

Lai novērstu domas, Kīts nopirka sev „Ferrari”, bet ļoti nokaunējās, kad uzzināja, ka mašīnas vērtība nobraukuma dēļ ir kritusies par 60 000 mārciņām, bet tas ir vairāk, kā viņa vectēvs nopelnījis visā savā mūžā. „Es ieslīgu narkotikās, daudz dzēru. Tas padarīja mani par noslēgtu, garlaicīgu un aprobežotu cilvēku.”

Bet vēl lielāku problēmu radīja viņa atkarība no medikamentiem. „Es varēju ēst un ēst tabletes, zaudējot skaitu, līdz izdevās aizmirsties.” Es jautāju Flintam, vai ir bijušas domas par pašnāvību. „Ir bijušas. Bet lai sevi nogalinātu vajag daudz drosmes. Bet es biju gļēvs.” Kad mūsu saruna draud kļūt jau pārāk drūma, Kīts saka, ka patiesībā nekad nedarītu sev galu, jo viņa suņi to nekad nepiedotu viņam.

Tagad Flints ir izkļuvis no tā tumšā bezdibeņa, un daļēji tas ir noticis pateicoties viņa lielajam laimestam — pateicoties tam, ka viņš satika „skaistu, velnišķīgi šerpu” japānieti – dīdžeju ar pseidonīmu Super Megabitch, kura spēlēja plates Tokijā. Tagad viņa dod priekšroku savam īstajam vārdam – Majumi. „Mēs bijām tūrē, viņa vienkārši ienāca istabā, kurā mēs sēdējām, un ... nu tu zini, kā tas notiek, es pazaudēju runas spējas, es biju satriekts. Narkotiku un uzdzīves laiks man ir beidzies. Jā, mums visiem patīk izklaidēties, bet es no tā jau esmu noguris.” Drīz vien viņi kļuva par pāri un pirms trīs gadiem Felstedā apprecējās – tā Flints atrada, ko mīlēt vēl, neskaitot „The Prodigy”. „Neteikšu, ka mēs plānojam bērnus, bet nevaru sacīt arī, ka neplānojam,” mīklaini paziņo Flints. Laulības laikā Kīts ir atbrīvojies no narkotikām, cigaretēm un alkohola. Un Majumi atbalsta tikai vienu Flinta aizraušanos – motociklus. Brīvdienās viņi bieži dodas braucienos pa Eiropu, lai apmeklētu moto Grand Prix. „Mēs sēžamies kādā no mūsu „Range Rover”, plānojam maršrutu, pa ceļam apstājamies viesnīcās un jūtamies bezrūpīgi.”

Tāpat viņi var palikt mājās un pētīt provinciālās Eseksas nostūrus. „Mums patīk rīkot piknikus ar sendvičiem, braukāt pa zaļajām alejām. Mana sieva mīl māju, suņus un dzīvniekus, kas mīt apkārtnē- aļņus, lapsas, kas nāk un ziņkārīgi bāž galvas caur sētu.”

Vai arī tiek izklaidēti draugi — lielākoties viņu kaimiņi, kam ar mūzikas pasauli nav nekādas saistības. Flints mēdz skriet vai arī izbrauc ar kalnu velosipēdu, ņemot līdzi suņus. Viņš atzīst, ka savās mašīnās un motociklos „nosvilina” daudz benzīna, bet piebilst, ka iestādījis savā muižā astoņdesmit vietējos kokus un izveidojis pusjūdzi garu dzīvžogu. Tagad viņa brīvdienas vairāk atgādina provinces cilvēka dzīvi (kaut arī ar pīrsingu sejā).

Flints uzsver, ka neprātīgi mīl grupu un tās radīto mūziku, bet viņš neuztver sevi vai savu „mākslu” pārāk nopietni. Fakts, ka pēc mēneša viņam apritēs četrdesmitais mūža gads, nevieš Flintā bailes. Viņš ir možs, enerģisks un jūtas labāk kā jebkad.

„Esmu pabijis visos zemeslodes nostūros, esmu paspējis izdarīt vairāk kā daudzi citi varētu tikai sapņot.” Bet Flints negrasās „samazināt apgriezienus” un nedomā to darīt arī tad, kad viņam būs pāri sešdesmit kā, piemēram, „Rolling Stones” un citi vecie rokeri. „Bet tas nedrīkst pārvērties pantomīmā.” asi piebilst Flints.

Anketāšana:

Pilsēta vai ciemats?

CIEMATS

Kornvolls (Anglijā) vai Karību salas?

KORNVOLLS

Angļu brokastis vai augļu salāti?

ANGļU BROKASTIS

Pūce vai cīrulis?

PŪCE. REIZ BĒRNĪBĀ ESU TO IZGLĀBS UN KOPŠ TĀ BRĪŽA MAN VIENMĒR VEICAS.

Gaisa sporta veidi vai klasiska sporta zāle?

SPORTA ZĀLE

Alus vai vīns?

NEKĀ

Vinīla plate vai CD?

VINĪLS

Slēdz ārā mobilo pa brīvdienām?

JĀ

Džinsi vai uzvalks?

DŽINSI

Kino vai teātris?

AR ACU MALU ESU REDZĒJIS TIKAI GRAN TORINO

Tēja vai late kafija?

TĒJA

Koncerts svaigā gaisā vai noslēgtā telpā?

NOSLĒGTĀ TELPĀ

Kompjutera vai galda spēle?

GALDA SPĒLE

Grāmata vai DVD?

DAŽAS AUDIOGRĀMATAS LEJUPLĀDĒJU SAVĀ  IPOD

Avots

Tēma forumā>>

Trakais: Intervija ar Kītu Flintu (19.06.09.)

Kīts Flints aizrijas ar riekstu. „Velns parāvis!” lamājas Kīts, „Tas, droši vien, ir no pārsteiguma, ka pārdošanas ziņā esam pārspļāvuši U2”. Mēs apspriežam albuma „Invaders must die“ galvu reibinošos panākumus, tas tiek izķerts no veikalu plauktiem trīs reizes ātrāk par U2 „No Line On The Horizont”.

“Tu zini, es pat nebūtu tam pievērsis uzmanību,” saka Flints, skaļi un centīgi atklepojot. “Viens no ierakstu kompānijas puišiem man nesen paziņoja [par pārdošanas apjomiem]. Cilvēki, kas nodarbojas ar lietas “administratīvo” pusi, redz pārdošanas statistiku un priecājas. Bet man, godīgi un pilnā nopietnībā, tam nav nozīmes.”

Es tiku brīdināts par Flintu, ka viņš nav parasts sarunu biedrs, ka viņš gāž uz reportieriem galdus un uzbrūk ar jautājumiem par albumu, kas tajā brīdī ir aktuāls. “Noteikti noklausies viņu ierakstu!” vairākkārt man lūdzās ne viens vien PR speciālists. Turklāt Flinta menedžments paziņoja, ka nekādā gadījumā nedrīkst jautāt par viņa privāto dzīvi- tas saistīts ar Flinta aizraušanos ar narkotikām pagājušajā gadā, ko plaši atspoguļoja mediji un kas, pēc preses ziņām, beidzās ar dziedātāja skrējienu kailam pa dzimtās pilsētas Breintrijas (Eseksa) ielām.

Taču, kā izrādījās, Flints… ja ne gluži laipnības iemiesojums (viņa balss atgādina futbola huligāna urkšķēšanu, kādu mēs to dzirdam dziesmā “Firestarter”), tad pilnīgi noteikti viņš nav arī briesmonis, kas uzbrūk žurnālistiem. Jā, un viņš ir priecīgs papļāpāt par savām “privātajām” lietām- narkotikām u.t.t.

“Kā jau zināms, pirmajos piecos ierakstu mēnešos [Invaders Must Die] situācija nedaudz izgāja no kontroles” saka viņš. “Puiši vai zaudēja galvu no prieka, ka atkal tiek ierakstīts albums. Es domāju, mēs vienkārši kaifojām no tā. Un es izbaudīju brīvību… pavisam nedaudz.”

Bet eksistē jēdziens- pārāk daudz brīvības. Mežonīgās bakhanālijas Eseksā kļuva par pēdējo pilienu- kopš tā laika Flints nedzer. “Es personīgi šobrīd nelietoju vispār neko. Tā drīzāk ir nepieciešamība, nevis paša vēlēšanās. Kas attiecas konkrēti uz narkotikām- es runāju savā vārdā- es tās šobrīd nelietoju. Tā ir sava veida pauze, lai koncertturnejas laikā varētu būt lieliskā formā. Un tas ir daudz svarīgāk par tūkstošiem bezmērķīgi pavadītu nakšu.”

Ar savu spēcīgo ritmu un tuvojošos briesmu atmosfēru “Invaders Must Die” pilnībā atspoguļo patieso “The Prodigy”, izņemot vienu: tie neizraisa nekādus strīdus. Cik tālu grupa ir no tiem laikiem, kad  “Smack My Bitch Up” izraisīja tikumīgās sabiedrības sašutumu, kad “Baby's Got A Temper” ar savu ironizēšanu par narkotisko vielu “rogipnols” nostādīja Flintu sieviešu tiesību aizsardzības organizāciju krustugunīs.

“Visskumjākais ir tas, rezultātā mums uz visiem laikiem ir ieslēgts ”pretrunīgums”,”saka vokālists. “Mēs visu laiku grasāmies tam pielikt punktu, mēs patiešām esam ļoti noguruši no šiem strīdiem. Paskatīsimies patiesībai acīs- jebkurš bērns tagad var vienkārši nospiest datora pogu un skatīties, klausīties vai lasīt, ko vien vēlas. Un es patiešām ar to domāju- ko vien vēlas. Tāpēc dziesmā frāze “smack my bitch up” nekad vairs nebūs skandaloza.”

Pēdējie gadi The Prodigy ir bijuši nemierīgi. Šīs desmitgades sākumā šķita, ka grupa neglābjami virzās uz savu sabrukumu. Pēc “The Fat of the Land” vispasaules panākumiem 1996. gadā šie monstri radīja ne tikai jaunu mūzikas žanru, kas tika saukts par “tehno – metālu”, bet pateicoties dziesmām “Smack My Bitch Up” un “Firestarter” puiši kļuva par starptautiskiem deju mūzikas supervaroņiem, viņi īstenoja radošo izlaušanos. Bet attiecības grupā sāka irt. Laiems Houlets, svarīgākais The Prodigy dalībnieks, acīmredzot pārdzīvoja radošo krīzi, taču grupas dalībnieki steidzināja viņu atgriezties studijā.

“Tā ir sarežģīta tēma. Tai nepieciešama atsevišķa intervija” saka Flints, “Es un Maksims (vokālists/dejotājs) mudinājām Laiemu atgriezties studijā, taču viņš tam nebija gatavs. Tāpēc es pats sāku šo to rakstīt, un vēlāk tas kļuva par materiālu manam soloprojektam. Pēc tam, brīdī, kad darbs jau ritēja pilnā sparā, Laiems pēkšņi paziņoja: “Ok, es esmu gatavs.” Un tas viss, ņemot vērā ierobežotu savstarpējo saskarsmi un ņemot vērā, ka daži konkrēti cilvēki tiešām neko nedarīja, lai uzlabotu situāciju. Jā, tie bija slikti laiki.”

Bet grupa vismaz turpināja koncertēt, pie tam savas simpātijas puišiem izrādīja Madonna (rezultātā tika parakstīts kontrakts par sadarbību ar viņas ierakstu kompāniju ASV “Maverick Label”). “Visu cieņu Madonnai- kad viņai bija vajadzīga grupa The Prodigy, viņa neatsūtīja pie mums savu pārstāvi, diriģējot no attāluma” saka Flints “Viņa atbrauca uz ofisu un pateica:”Es gribu Prodigy.” Par to es viņu cienu. Viņa nāca uz daudziem mūsu šoviem Štatos, un viņa neieradās ar svītu un apsardzi, liekot saprast: ”Dodiet ceļu Madonnai- popmūzikas karalienei!” Viņa uzvedās kā parasts cilvēks. Tas man ir jāatzīst.”

Tajā pašā laikā saspīlējums grupā turpināja pieaugt. Visļaunākais brīdis pienāca, kad Houlets savāca visu materiālu, kas bija ierakstīts pēc albuma “The Fat Of The Land”, un paziņoja pārējiem grupas dalībniekiem, ka studijā viņi ir lieki. Houlets ieslēdzās uz sešiem mēnešiem studijā un ierakstīja grupas ceturto albumu “Always Outnumbered, Never Outgunned”, ko lielā mērā var uzskatīt par viņa solo albumu. Flintu un pārējos Houlets pasauca atpakaļ tikai tad, kad albums bija gatavs.

“Ja cilvēki grib šo albumu uztvert kā Laiema solo darbu, lai tā arī domā, man nekas nav pretī” saka Flints. “Es to uztveru kā Prodigy albumu. Es to velnišķīgi mīlu. Kad es ieslēdzu “Spitfire”, tas man “nonesa jumtu”. Laiems sarakstīja beisbola nūjai līdzīgu treku- šķita, ka viņa roka izlīda no skaļruņiem un ieblieza man pa galvu!”

Vai uz šo dienu Prodigy zemē viss ir mierīgi un mīļi? “Nē, vecīt” smejoties saka Flints „Tā kopumā ņemot, mēs joprojām esam īsti nelieši.”

Nākamajā dienā „The Prodigy” paredzēta uzstāšanās Slane Castle festivālā, bet neizskatās, ka Flintu tas īpaši uztrauktu. „Mēs apgrozāmies šajā visā jau ilgu laiku, man ir skaidrs priekšstats par gaidāmo šovu. „Īrija vienmēr „rullē”. Slane – tas ir grandiozs notikums, un tāds pats ir mans prieks, ka uzstāšos tūkstošu priekšā Īrijā, jo tas vienmēr ir pamatīgs „tusiņš”.”

„The Prodigy” un festivāla galvenos viesus „Oasis” vieno kas kopējs. Houlets ir Laiema Galahera svainis, katrs no viņiem ir precējies ar vienu no māsām Epltonēm no „All Saints”. Grupas uztur draudzīgas attiecības jau no deviņdesmitajiem gadiem, kad pie viņiem atnāca pirmā slava. „Es ļoti cienu Noelu un Liamu [Galaherus]” saka Flints. „Es vairākas reizes esmu „tusējies” ar Liamu. Viņš ir dīvainis, tiešām dīvainis! Liams patiešām ir tāds, kādu tu viņu redzi. Par to es viņu mīlu. Saproti, tev tas vienkārši jāredz.”

Tāpat Flints ir labās domās par Dublinas komēdiju zvaigznēm „Fight Like Apes”, kurus „The Prodigy” izvēlējās par iesildītājiem Lielbritānijas turnejā 2008. gadā. „Tā ir satriecoša grupa” saka Flints „Vienmēr ir grūti atrast grupas, kas varētu pavadīt Prodigy tūrēs.”

Bet, pēc Flinta vārdiem, runa nav par izveidojušos draudzību ar iesildošo grupu. „Zini, tas ir tik vienkārši – izdzert pāris pudeles alus ar cilvēkiem no mūzikas industrijas un pēkšņi kļūt par draugiem uz mūžu, un teikt: „Tagad strādāsim kopā!” Pēkšņi tu centies savākt supergrupu ar cilvēkiem, kururs esi saticis klubā. Bet tas nav priekš manis. Viņi nav tavi biedri. Tavi biedri ir tie cilvēki, kuri ir tev blakus desmit gadus vai vairāk.”

Iznācis albums „Invaders Muset Die”. „The Prodigy” rīt uzstāsies Slane Castle festivālā.

— Ed Power

Avots >>

Tulkoja >>

Tēma forumā>>

Intervija ar Daelen Cory

Intervija žurnālam "BPM" un Nothing to Something Productions

Intervija XLR8R 30.03.2009

Лиам, когда ты основал The Prodigy, не хотелось ли тебе всегда быть на переднем плане (прим. автора: имеется ввиду местонахождение Лиама на сцене)?

Лиам: Когда мы начинали, мы были, так сказать, равны. Наши личные качества позволяли нам делать так, как хочется: либо пробиваться вперед, либо отступать назад, либо еще что-нибудь. Но лично я всегда являлся так называемым «безумным регулятором». Даже когда я увлекался хип-хопом, меня увлекала сама идея, меня больше влекло к диджеингу в этом направлении. Я всегда отчетливо представлял себе, что если бы я был в какой-нибудь группе, то либо басс-гитаристом, либо барабанщиком или что-нибудь а этом духе. Я не фронтмен. Со своим характером и сущностью, Кит прирожденный фронтмен, он словно яркий пример безумца. Споров по поводу того, кто мог бы быть впереди на сцене, никогда не было. Со временем все стало очевидным.

Мне кажется, что у всех альбомов общая основа, фундамент.

Лиам: Я не согласен с высказываниями, что, мол, мы снова открыли себя миру. Мы всегда делали одно и то же. Основой являются ударные, басс и энергия. В процессе написания альбома, мы чувствовали себя абсолютно комфортно для группы, которая заявляет «Да! Это мы!» Мы рады тому, что наши корни исходят из рейв-культуры. Бывало мы следили за разнообразными группами и замечали, что они все время пытаются меняться. Из-за этого можно было подумать, что они неуверены в том, что делают. Что касается нашего последнего альбома, он являлся своеобразным кивком на первые 2 альбома и это естественно. Это должно было случиться. Весь этот старый добрый рейв — это наше. Это внутри нас. И это всегда присуствовало в нашей музыке, но в особенности на новом альбоме. Я не думаю, что мы были группой, идущей в ногу со временем. Возможно, наша производительность и выработка и находились под влиянием каких-то обстоятельств, но мне неприятна мысль, что все это могло повлиять (или повлияло) на моральные устои в группе. Для нас важнее оставаться сфокусированными на том, что мы делаем и укреплять это, чем перейти на что-то другое, более слабое.

Чем отличались процессы написания «АОНО» и «IMD»?

Лиам: АОНО я начал писать дома, а также тусовался 3-4 месяца с продюсером Нилом Маклиланом. Приобрел местечко в Эссексе, которое было отрезано от всего. Нил прозвал его замком. Это была полная изоляция. И только мы, двое лунатиков, грохотали в пустынном доме. Было забавно. Бывало, мы сутками засиживались в студии. У него был свой компьютер, у меня свой, и мы работали над всякими идеями. Затем я говорил «Ладно, чувак! Я пойду прилягу. Подай-ка бутылку вина, я собираюсь посмотреть Джеймса Бонда ну или еще чего-нибудь.» И уже лежа в спальне, мне вдруг приходила мысль «Я должен пойти и написать трек!» Так что все треки были написаны посреди ночи. А утром Нил спрашивал у меня «Чувак, ты чем ночью занимался?», так как он был в соседней комнате и слышал, как я пританцовываю в своей спальне.

Значит, для тебя имеет значение, где писать альбом?

Лиам: Я считаю, что студия и должна быть где-то на отшибе. Никогда у меня больше не будет студии дома. Это плохая идея. Я купил дорогую студию для дома и никакого толку. К тому же мне нравится, что комнатка, в которой писался последний альбом, была очень маленькой и уютной, как спальня. Это мне и нужно было. Возвращение к истокам.

Кит: И нет кучи народа, слоняющегося вокруг.

Лиам: Да, такая проблема была с комнаткой внизу, которая превратилась в помещение для вечеринок, когда мы немножко выпивали. А ведь мы можем заходить и в паб. Мы в Ladbroke Grove, а это не самый спокойный район, и здесь много чего происходит.
А что касается нового альбома, он ознаменовывает наш выход из времен, которые были плохими для нас троих. Мы действительно старались сделать этот альбом как можно лучше. Только так можно создать хорошую пластинку. После «большого» альбома (прим. автора: имеется ввиду TFOTL), очень трудно опять изголодаться по чему-то. Он порождает лень. Я не хотел облениться после TFOTL-а, но я был полностью удовлетворен. Меня ничто не раздражало. Я думал «Эй, все прекрасно!».
Должен сказать, что это поистине триумфально (выход ИМД). Я всегда приравниваю его к последним 5-ти годам, в течении которых мы через многое прошли. Неудачный период, затем возвращение, выход АОНО. После написания АОНО мне сразу захотелось следующего альбома и всегда хотелось. Писать, затем хотеть закончить его и наконец завершить начатое. Так что новый альбом — это результат последних 5 лет.

И снова о создании. На что у тебя уходит большая часть времени?

Лиам: Обычно в начале я в поисках плодотворной идеи и стихов, а далее все получается само собой. Если ты пытаешься чего-то выдавить из себя, ничего толкового не получится, настоящая идея приходит сама. Записывая вокал Кита и Максима, а в особенности Кита, мы всегда используем «первый дубль». Я считаю, что финальная стадия самая долгая — доводить все до звучания, которого я хочу. Раньше я работал так: заканчивал трек, продюссировал его и подводил их всех до нужного звучания до того, как записывать вокал. А тут мы сначала полностью реализовали все идеи, а уже позже я вернулся к трекам и поработал над их звучанием.

Ты когда-нибудь пользуешься какой-нибудь аппаратурой, которую использовал на первом альбоме?

Лиам: У меня до сих пор сохранились клавишные с нашего первого дня. Старое аналоговое дерьмо. Moog Prodigy, Roland W30. Больше я ими не пользуюсь, так как многие пользовались ими. Это стало легкоузнаваемым саундом. Я до сих пор работаю с SP12 для драм-партии. Звук подходящий, с ритмом тоже все в порядке, так что все ох**нно! Если ты продюсер и ты точно знаешь, какой саунд тебе нужен, ты легко получмшь его, используя различное оборудование. Конечно, может быть что-то наподобие «О, пойду-ка использую Moog, ведь этот басс звучит круто». И это чепуха. Есть другие вещички, которые помогут создать то же самое и даже покруче. Я понимаю, ностальгия...Но все-равно. Наш гитарист на альбоме играл используя AC-30, ибо мне нравится этот традиционный панк-рок саунд. В остальном же были использованы плагины Unboys из Франции. Они лучшие, они безумные.

Как часто вы теперь слушаете танцевальную андерграунд-музыку ?

Лиам: Все время, так как это помогает созданию. Мы все можем учиться друг у друга. Когда выходят альбомы, меня не интересуют содержащиеся в них треки, для меня представляют интерес звуки. Я слушаю много хип-хоп альбомов, откуда можно многое извлечь. Как мощно может звучать альбом, в котором не так уж и много чего!

Максим: Музыка может быть минималом, скудной, и все же в ней будет грув. Это показывает вам, что достаточно четырех или пяти элементов, чтобы трек уже был крутым.

Лиам: Я никогда не восхваляю группы. Хватит с меня. Но за последние пару лет моя любовь к танцевальной музыке возросла. Она (музыка) движется в разных направлениях, но похоже, что всегда будет держаться в каких-то рамках. Когда мы начали писать новый альбом, мы вернулись к тем старым рейв-трекам, которыми заслушивались в 1990-м. В них чувствуется безотлагательность, сырость. Если вы послушаете «Warriors Dance» в наушниках, то услышите щелчки, ломкие звуки — это не новомодное введение, это самый настоящий «сырой» стиль. Нам это нравится. К этому мы и стремимся.

Для таких стилей, как «Acid» и «Grime» это тоже характерно.

Лиам: Да, и разницы не было, когда у меня был Roland W-30 в 90-м. Просто включаешь мозги, чтобы из 14-ти минут сэмплинг-времени вытянуть все возможное. Вот в чем красота такой музыки. Не то, что группа мужиков в студии с кучей оборудования.

Максим: Технология достигла такого уровня, где возникают мысли «Я должен купить это, и это.» Затем настает момент, когда оборудование у тебя достигает 20 или 30 единиц, и ты используешь только 10% от каждой единицы. В то время как у другого что-то одно, и он знает это вдоль и поперек. Так и обстоит у ребят в клубах. Чистый минимал и он массивен.

Достигала ли группа такого момента, когда возникали мысли о рационализировании вещей?

Лиам: Да, последний альбом (АОНО) был...не был минималом, но имел очень цифровое звучание. Честно говоря, было очень много возни с мастерингом. Мы поехали в Нью-Йорк, чтобы обработать последнюю запись с Эмили, которая является моим хорошим другом. Люблю ее до смерти, она — единственная мастеринг-инженер женского пола в мире из всех, кого знаю. Она очень талантлива, но немного тороплива и чересчур серьезно подходит ко всему. И закончилось все тем, что альбома наблюдалось чрезмерно цифровое звучание, и было довольно трудно прослушивать его полностью.

Максим: Я думаю, есть разница в том, как занимаются мастерингом музыки в Америке, и как у нас. Это как бесшумная война.

Лиам: С новым альбомом мы опять приехали в Нью-Йорк, встретились с Эмили и сказали "Пожалуйста, не обрабатывай этот (IMD), как прошлый.

...

Intervija LIVE OC MAG 29.05.2009

Japāņu intervija — Q&A 31.05.09

Liama H. Intervija DiscoWorkout.com

Baron von Luxxury: В новом альбоме,как я понимаю, вы решили избрать совершенно иной путь, но в конечном итоге все бросили, и начали с нуля.

Liam Howlett: Да, не было так, все просто долго тянулось. Мы создавли все исходя из ситуации и получалось когда как.В основном мы старались придумать мелодию, а не начинать с бита и бас линии . Обычно я вдохновляю или мы подгоняем и вдохновляем друг друга для написания музыки, но в этот раз мы поступили по другому.
Но не возможно сидеть и тупо работать постоянно! По окончанию шести месяцев мы были практически не с чем, просто с набросками некоторых треков и записали несколько вокалов Кейта и Макса.

BvL: В отличае от рок — групп, которые не могут писать музыку без всех участников, в The Prodigy царит немного другая атмосфера не так ли? Ведь вы можете сочинять и без всего состава? Или вы пишите треки только все вместе?

LH: Мы стараемся создавать все вместе и выглядеть как группа. Я думаю в самом писании музыки в основном все зависит от меня. Но когда мы работаем вместе у нас получаются действительно мощные вещи.

В любом случае мы получили то что хотели... И мы выглядим как группа, идеи Кейта позволяют нам не думать об альбоме, а просто делать то что мы хотим...писать музыку, и получать то что нам нужно! Мои взгляд не что не обременяло, на нас не действовало ваше желание услышать новый альбом и за шесть месяцев мы не имели толком ничего! Может и было какое то разочарование. Примеров быстрого написания музыки можно привести Warrior`s Dance, мы просто писали и не обращали ни на что внимание, этот трек только для шоу, но он дал осечку в прокате.

BvL: Как собирался Warrior`s Dance грубо говоря от начала и до финальной версии?

LH: Трек был очень важным для меня, он писался в одном стиле, стиле первых композиций группы. Было много идей, и прослушивалось много треков для того чтобы понять что и как можно сделать. Создавать я начал в Ableton Live, так как в нем все просто для изменения и редактирования, в ней все просто вы не нуждаетесь во многих вещях. Мы знали что трек будет основан на какой то песни,  было иного изменено и мы остановились на одном вокале.

Соединив вокал с битом в Ableton Live и добавив популярной сегодня баса, как можно сказать зарядил его современной энергией и именно это предало треку нового звучания. Как вы заметили в треках The Prodigy не бывает ничего лишнего...мы все отбрасываем и пытаемся избавится от всего не нужного. Я решил что в Warrior`s Dance главным будет вокал.

BvL: Какие синтезаторы вы сейчас используете? программы или аналоговые?

LH: Я не использовал программные  синтезаторы вообще. Я всегда использую только аналоговые. Потом все обрабатывается в Logic Audio...

BvL: И так, у вас есть наброски, все выбрано... что дальше?

LH: Главное иметь хорошее интро, многие треки The Prodiy зависят от этого. Написав интро я думал что же произойдет дальше и уже имел представления о том что произойдет с треком дальше. Вокал и бит составляют 90% трека, ну а дальше мы занимались разборкой всего на куски — мелодия, бит, басс и тому подобное, это как правило делается в последнюю очередь, а затем уже идет доработка до финальной версии.

В окончательном варианте я хочу видеть действительно завершённую работу. Мы все собираемся вместе и дорабатываем все до конца в студии. В Warrior`s Dance внимание надо обращать не на качество звука, так как если вы будете прислушиваться и услышите много глюков.

BvL: Помимо Does it Offend You Yeah кто поддерживает и влияет на вас? И вообще каких исполнителей вы сейчас слушаете?

LH: Я не зацикливаюсь как правило на отдельных группах, я слушаю композиции которые мне нравятся. Слушал много групп, начал с Ed Banger... Но в танцевальной музыке все время что то меняется и все зависит от массового влечения или какого нибудь нового звука. Сейчас мало ориганальных вещей, вы знаете какие нибудь?

Источник

Перевод theprodigy.ru

Тема на форуме>>

MTV Intervija 2009

The Prodigy deva interviju sakarā ar jauno albūmu priekš MTV

>>> тема на форуме