Intervija ar Laemu Houlettu no Tim Noakes. (24.02.09)

Liams Houletts. Deju pavēlnieks.

Pēdējo 18 gadu laikā,no tā momenta, kad Laems parakstījis līgumu no The Prodigy vārda, producents, kurš dzimis Esseksā (Essex), pārdeva 16 miljonus ierakstu, pārvērta multeņa kaķi par reiva ikonu, devās kosmosā un atgriezies atpakaļ, pie velna sadedzināja čārtus visā pasaulē, un nosmekoja vairāk kuces nekā Snoop un Ice-T abi kopā. Tagad viņam 37, un viņš ir gatavs «atvērt» IMD, piekto grupas albumu, apspriest tā krutos bītus, pasūtīt d*rst modi un paskaidrot, kāpēc viņš joprojām grib iestumt dirsā The Beastie Boys un Džinam Simmonam (Gene Simmons) kāju līdz celiļa galam.

TIM: Kas Jūs esat?

LI: Liams Houletts. The Prodigy. 20 gadus vecs.

TIM: Ko Jūs darījāt vakar?

LI: Aizvedu savus sīkos uz skolu. Es esmu lepns par sevi. Pietam es ierakstīju astoņu skolotāju vārdus viesu sarakstā turpmākajā GIGā Brikstonā, kādu dienu viena no viņām pienāca pie manis un teica — «Tagad es uz Jums skatīšos no pavisam cita skatu punkta», jo viņa nekad nebija redzējusi, kā The Prodigy mauc dzīvajā. Tas bija diezgan amizanti. Es domāju, ka mācību maksa, tagad būs mazāka.

TIM: Tātad, 18 gadi kopš Jūs parakstījāt līgumu. Kā Jūs esat mainījušies?

LI: Ej tu nost! Manai meitai 16! Tas viss ir mazliet dīvaini. Godīgi, bet es nejūtos savādāk. Es neesmu palicis maigāks rakstura ziņā. Es kļuvu nedaudz niknāks. Viss kaut kā pastiprinājās.

TIM: Jūs daudz ko atceraties (pārdomājat?)?

LI: Nē. Man patiešām švaka atmiņa. Kad es domāju, kā mēs panācām to visu, esmu šokā, traks var palikt. Es atceros, ka rakstiju hip-hop melodijas un tad viens čoms mani aizveda uz reiv-tusu. Pēctam es pastāstīju visiem saviem draugiem, cik tur bija forši, un viņi mani nosauca par droņītāju. Vēlāk, es pilnīgi pagriezu hip-hopam muguru, jo tas nebija mans. Hip-hopā vienkārši nebija pietiekami jautri. Viss bija ideāli tikai Esseksā, bet tiklīdz esam saņēmušies ar drosimi uz Londonu, mūs tur izdrāza. Vienreiz ar čomu mēs devāmies uz GIGu Vestvejā (Westway), kur atņēma visu mūsu naudu. Man bija 15 un viņam 16, es vienkāši padomāju – nu na*uj!

TIM: Tomēr, house un techno ir kaut kas cits.

LI: Narkotikas un skābe (acid) norāva man jumtu. Pēkšņi, es sāku klausīties mūziku, kurai arī bija bīti, vienkārši tā bija nedaudz ātrāka. Tas nenozīmē, ka es tik pēkšņi pārtraucu klausīties dzīvespriecīgu house mūziku. Tas bija kaut kas līdzīgs tādām tēmām, kā Big Daddy Kane,es varēju rakstīt savu mūziku, tāpat kā viņam, tikai palielinot BPM (ātrumu).

TIM: Jūs izveidojāt tādus drudža bītus, lai tie atbilstu jūsu sirdsdarbības ritmam? 

Li: Es domāju, ka mēs bijām tiktālu aprijušies pirms izveidojām grupu,ka pamazām viss nomierinājās un galu galā, grupa ieguva virsroku pār mums. « Mēs sapratām, ka neviens no mums nevarēs iziet uz skatuves un sākt nežēlīgi ārdīties. Mēs sākām retāk lietot narkotikas. 89. un 90. gidi bija laiks, kad es pametu reivu. Tā bija sasodītā ekstazī lietošana, skābes (acid) un citi mēsli. Pēc tam es nedaudz nomierinājos,es vienmēr biju traks zāles smēķētājs. Tas viss noveda pie Experience, tā atspoguļo visu to, kas notika mūzīkā tajā laikā.

TIM: Dažas lietas, kas jums bija mugurā bija drausmīgas.

Li: Es nevaru nepiekrist jums. Mēs esam atbildīgi par visiem mēsliem, ko esam nēsājuši. Mēs varam pasmieties par to šodien. Ko mēs arī daram.

TIM: Kas bija dizainieris visam tam šitam?

Li: MĒS! Nav ko vainot par to, ja būtu ko vainot,viņš sen jau būtu aizsūtīts uz pensiju. Mēs darijām visu paši.

TIM: Un kā-tad, tomēr, čaļi tizlos kostīmos iekaroja pasauli?

Li: Viss, ko mēs gribējām, tas ir stulbi tusēt pārtijos, kurus apmeklējām, kad bijām reiveri. Ja vajadzētu maukt uz Raindance, tad kāpēc ne, bez problēmām. Raindance bija tipisks Austrumu Londonas reivs, kur uzstājās viskrutākie dīdžeji, bet līdz tam laikam mēs jau izlaidām Čārliju un jau paspējām nospēlēt 15000 pūļa priekšā. Kaut kas līdzīgs grupas pirmajam posmam, kuru mēs veiskmīgi izgājām. Bet kad reivs „atmeta kedas“, mēs nokļuvām otrajā posmā, un „nometām kostīmus”. PALDIES DIEVAM! Mēs kļuvām par pavisam citu grupu. Mēs burtiski uzsākām dzīvi no jauna, iesēdāmies tranzītā un sākām braukāties pa Angliju bez keša. Mēs uzstājāmies koledžās un universitātēs. Tā bija jaunas grupas dzimšana. Tas viss bija jautri un aizraujoši.

TIM: Jūs pieminējāt Charly. Cik daudz jūs esat parādā ar savu karjeru kaķim?

Li: Es esmu pietiekami viņam» samaksājis ". Es biju nereāli apdolbijies, kad uzrakstīju to sviestu. Es uztaisīju to treku, lai klausītos to savā autiņā. Pēc visiem nakts tusiņiem, mēs vienkārši rubijāmies ārā, tāpēc es slēdzu to iekšā savējiem čomiem un skatījos uz viņu smaidiem atpakaļskata spogulī. Tas viņus uzjautrināja. Amerikāņi mēģināja atrast kautkādu nozīmi šajā trekā. Viņiem nekas neizdevās, jo tie nevarēja saprast, kas tas par Charly. Tie dadzina tikai pēc 3. albuma. Sasodīti noslēpumaini.

TIM: Radio 1 nesen uzlika Jilted Generation visu albūmu un pasludināja to par šedevru. Vai piekrītat?

Li: Es neesmu noklausījies šo albumu pilnībā,no tiem laikiem, kad ierakstīju to. Kad viņi spēlēja Jilted, es klausijos to savējā mašīnā, un pagriezu skaļāk un noklausījos albumu līdz galam. Es esmu šokā, cik sen tas bija. Tajā ir bīti, kurus neatceros, kā uztaisīju. Nē nu, protams, sacerēju tos pats, bet es neatceros, kā es radīju to saundu. Tā bija reakcija uz visu, kas bija noticis mums apkārt. Dziesmu tempi kļuva arvien ātrāki un ātrāki, un es podamāju, lai visi iet dirst, uztaisīšu pretēji – samazināšu tempu, tā radījās ‘Poison’, kas bija hip-hop treks. No Good bija reakcija uz to sūda Euro dance. Kopumā tas ir ļoti nikns albums.

TIM: Ar gadiem Jus palikāt maigāks?

Li: Nēē. Man bija 25, kad es uzrakstīju šo albumu, un man nebija ne jausmas, kas notiek ar mani, bet es esmu joprojām tikpat ļauns. Es esmu apmierināts ar visu, kā tas ir, bet es nevaru pateikt, kas mani īstenībā tracina. Es vienkārši esmu tāds no dzimšanas. Es esmu nikns uz to, kas notiek ap mani. Kaut gan, es domāju, ja kāds varētu noskanēt manu galvu, viņš būtu teicis, ka esmu patiesi laimīgs.

TIM: Lielākā daļa jūsu dziesmas ir kļuvuši par vienu no atšķirības iezīmēm 90-ajos... Jūsuprāt, tas ir lāsts vai otrādi? 

Li: Tā tiešām bija svētība. Labāk ir kaut ko darīt un nožēlot, nekā nedarīt, un nožēlot, ka neesi to izdarijis. Bet es domāju, ka mūs zaudēja no skatu loka dēļ «whole Blur versus Oasis thing». Mēs vienmēr esam bijuši vairāk underground. Mums nebija sakara ar to, kas bija saistīts ar Britpop, kas arī bija labi, jo mēs darijām kaut ko citu.

TIM: Un toties 1998 gadā Rīdingā (Reading) Jūs sadirsāties ar Beastie Boys.

Li: O, Jā! Neaizmirstiet, ka es biju šo čomu fans. Es izaugu uz Ill Communication, un joprojām domāju, ka šī štella ir apbrīnojama! Bet dienu pirms Rīdinga es sēdēju mājās un tad man piezvanīja Ad-Rock. Saruna sākās draudzīgi, bet pēc tam viņš teica — «mēs uzskatām, ka jums nevajadzētu spēlēt ‘Smack Your Bitch up». Un tad es paliku sarkans no dusmām. Kas tu tāds esi, ka zvani man uz mājām un pavēlē kādas dziesmas man nespēlēt?! Un tu kā nekā esi manā valstī. Es pateicu «Labi, tiksimies rīt.» Biju gatavs viņus samalt. Vēlāk, pirms GIGa, pienāca Mike D, viņš mēģināja man izstāstīt vienu stāstu par to, kā viņa kādu pazīstamo nosmekoja un es viņam atbildēju: — «vaitad jūs paši nedziedājāt par nepilngadīgām meitenēm savā pirmajā albūmā?» Bet es jums tak nezvaniju šajā gadījumā. " Ikvienam ir tiesības palikt pie sava viedokļa, bet ne velna nevajag man zvanīt un teikt, lai es nespēlēju savu dziesmu. "Viņi ar to ir pierādījuši, ka ir pārāk veci, lai atrastos uz vienas skatuves ar mums.

TIM: Šī treka sekas un Firestartera Tevi neizbesija?

Li: Tas viss ir štrunts, tikai pāris večiņas bija sašutušas, jo Kīfs izskatijās biedējoši. Un sakarā ar Sambu, mēs nolēmām, ka ja dziesmu tā uztver, tad mums ir jāuztaisa visļaunākais video, ko mēs arī izdarījām.

TIM: Jūs neesat pārāk aktīvs klipos.

Li: Viss, ko es varētu darīt, muļķīgi stāvēt. Lai gan esmu fotogēnisks. Tas ir viss, ko es daru, lai gan No Good klipā es vicināju ar āmuru un novilku kreklu,bet Voodoo People klipā , mums vajadzēja skraidīt pa nogāzēm, kas ir pilnas ar zirnekļiem, in St. Lucia. Tas bija nenormāli.

TIM: Kāda ir sajūta, kad jūsu albums ieguva pirmo vietu 26 valstīs?

Li: Es sajutu, ka esmu Bono. Es negruziju sev galvu ar to. Vissvarīgākais bija uztāties šajās valstīs. Tad koncerti mums ir kļuvuši tik svarīgi, ka es pārstāju rakstīt mūziku. Bija neiespējami kontrolēt, tāpēc es bija ļoti nikns, un 2000 gadā sev pateicu, ka mums ir jāapstājas, es vairs nespēju ar to nodarboties, jūs visi man esat apriebušies, tiksimies vēlāk! Un es apstājos. Kad es atgriezos „no ceļojuma”, es nebiju gatavs doties studijā un tā bija dīvaina sajūta. Es negribēju taisīt FAT №2, tāpēc pasūtīju ierakstu kompāniju dirst.

TIM: Jums patīk Kīta un Maksa solo albūmi?

Li: Es nekontaktējos ar Kītu gadu,kamēr taisīju AONO. Man nekad nav bijis problēmu ar Maksimu, tikai ar Kītu. Bija neliela paranoja un narkotiku regulāra lietošana, bet es zināju, ka vajadzētu izdoties albūms ar bītiem pamatā. Īstenībā tas atbrīvoja manu prātu. Es zināju, ka tas būs liels albums, bet tas bija process, caur kuru mums bija jāiziet. Dažiem cilvēkiem šis albūms nes daudz neskaidrību, bet es savukārt guvu prieku rakstot to.

TIM: Kāpēc jūs vienkārši nekļuvāt par producentu?

Li: Madonna vēlējās, lai mēs samuķītu viņai albūmu, jo mēs bijām piesieti pie viņas leibla, pie velna, es negribēju to darīt. Tāds pats prikols ar U2 un David Bowie. Tie man maz ko nozīmēja, kad es biju jauns. Ja Terry Hall atnāktu pie manīm un lūgtu izdarīt kautko līdzīgu iepriekš minētajam, es diezvai atteiktu. Bowie dīvains čalis, kautgan tagad, tas nozīmē man vairāk nekā iepriekš. Es nekad nenožēloju to, ko esmu izdarijis.

TIM: Kas uztaisīja vistizlāko kaveru Firestarteram?

Li: Gene Simmons. Tas ir briesmīgs. Viņš tizli nokopēja mūziku, bītu pēc bīta. Varat ielīzt youtubā un iečekot. Joks. Mana sieviņa- liela KISS fane un es biju lielākā ekstāzē no tā, ka stāstu to viņai, nevis no tā, ka viņš taisa kaveru uz Firestarteru. Viņa man saka — «Tu izjoko mani, viņš it tr00 Firestarter!» Es saku — «Liecies mierā, viņš nekad nevarēs pārspēt mūs!» . Kad mēs noskatījāmies video, viņa teica — «Nu, baigais sūds.»

TIM: Jūs vēl joprojām lietojat?

Li: Kīts visu pameta, viņš pat nedzer. Viņš pārāk daudz viskauko bija rijis. Tas bija vienkārši smieklīgi — viņš nevarēja izturēt pat piecas dienas un redzēt, kā cilvēki uz viņu skatās, la kā tur īsti ir. Vienkārši vāks. Viņam vajadzēja to visu pārtraukt.

TIM: Vai jūs jūtaties vecs šajā biznesā?

Li: Tas ir dīvaini. Es paskatos uz citām grupām, piemēram, Primal Scream. Es mīlu Primal Scream, bet, salīdzinājumā ar viņiem es esmu jauns. Es nejūtos vecs. Es vienkārši daru to, ko es māku. Drāzām mēs to laiku.

TIM: Viena no jūsu jaunajām dziesmām — “Warriors Dance” skan pēc old skoola. Jūs speciāli merķējāt uz Jilted saundu?

Li: Es nevēlos lai kāds uzskata šo albūmu par retro-albūmu, jo tāds viņš nav. Mums ir patiess prieks, ka esam izgudrojuši kaut ko, kas ved mūs atpakaļ tajā laikā, kad dzima Prodigy, bez sajūtas, itkā mēs muļķīgi pārtaisam vecās idejas. Šajā trekā ir old skool sempls no grupas True Faith. Kad es eju uz mūzikas veikalu, tad satieku šo semplu daudzās dziesmās. Šis laiks bija ražīgs priekš manīm, rakstot mūziku. Pēdējo divu gadu laikā esmu sarakstījis vairāk trekus, nekā pēdējo 10 gadu laikā. Nezinu, kas ar manīm noticis.

TIM: Jūs teicāt, ka Firestarters noteica jaunu standartu britu mūzikā. Ko jūs domājat, Jūs esat spējīgas vēl uz kaut-ko tādu?

Li: Jā, grupai ir visas iespējas, kā vēl nekad agrāk. Ja Blur var atgriezties bez jaunām melodijām un ar to nokļūt uz žurnālu vākiem, tad es esmu gatavs uzkāpt Damon Albarn galvā, lai nokļūtu uz vāka. Man ir misija, mēs netaisamies būt ignorēti. Mūs vajadzētu sargāt, kā nācijas mantojumu, jo apkārt nav tik daudz mums līdzīgu grupu. Tāda pati štella ar Oasis. Viņi ir respektā, tie ir pelnījuši to. Varbūt tas viss ir muļķības manā galvā, bet es domāju, ka mūs vajadzētu dievināt kā The Specials, Oasis, un The Sex Pistols.

TIM: Jūs gribat kautkādu bruņinieka statusu?

Li: Nē. Es neesmu tajā ieinteresēts. Vienkārši mums ir vajadzīgs respekts.

Avots >>

Tulkoja ClubNika >>